…..manā dzīvē nav nejaušību, nekas nenotiek tāpat vien, viss notiek ar KĀDA gudru ziņu un es to pieņemu un esmu par to priecīga…..
    Mana šodiena nav izņēmums …. tajā bija daudz patiesā un īstā …. kaut kas tāds, ar ko ikdienā bieži nesastopos – tie ir jaunieši ar sauli sirsniņas vietā, ar atbildību vienaldzības vietā, ar labestību naida vietā, ar savu pasaulīti, saviem sapņiem un savu redzējumu…..

    Šodienas ceļi mani aizveda pie jauniešiem uz Camphill ciematu “Rožkalni”, un pie tā “vainīgs” Jānis Roze no Rūjienas senioru mājas. Jāni, Tu pareizi teici, ka man tur jābūt un man tas jāsajūt….. un tas arī notika.
   
    …..atvēru durvis un ieraudzīju šos saulainos cilvēkus pusdienojot. “Vai nāksi kopā ar mums papusdienot?” – saņēmu jautājumu un jau pēc dažām sekundēm sēdēju kopā ar visiem pie pusdienu galda, ēdām auksto zupu, čalojām, smējāmies. Kad visi paēdām, pateicāmies par gardo maltīti un devos apskatīt šo Paradīzi Zemes virsū.
    Mani pieņēma, kā draugu. It kā es tikai kādu laiciņu nebūtu tur bijusi un atkal atbraucu…. Es nevaru aprakstīt to sajūtu, tā ir jāizjūt katram pašam.
   
    Šajā ciematiņā dzīvo jaunieši ar garīgā rakstura problēmām. Es uzskatu, ka tie ir īpaši cilvēki ar savu dzīves uztveri un vairumā gadījumu šādi cilvēki liek aizdomāties, ka drīzāk mums (it kā veselajiem) ir garīga rakstura problēmas un viņi ir pavisam normāli, jo viņos nav mūsu uzkrāto negatīvo emociju, nav naida, nav aizvainojuma…… viņi ir super caur to visu, kādi viņi ir.
  
    Jaunieši saimnieko savā ciematiņā, kur ganās govis, kaziņas, viens ēzelītis, vistiņas. Viss tiek apsaimniekots pašu rokām un pašu spēkiem, cik nu kurš kā māk izdarīt un saprast. Katrs ir atbildīgs par darbiņiem, kas viņam uzticēti un izdara to ar lielu atbildības sajūtu.
    Vienvārd sakot – paradīze zemes virsū, kur mājo Eņģeļi ar patiesumu, smaidiem, apskāvieniem, sarunām, īpašo auru, kura izvijās man cauri un vairs neatlaiž.
    Šodien Gunitai ir vārdadiena un es uzdāvināju viņai savu lāci. Šis lācis bija kopā ar mani ilgi, bet tad izdomāju, ka tas varētu radīt prieku kādam citam. Lācis kādu laiku man braukāja līdzi mašīnā un gaidīja, kad uzradīsies jaunais saimnieks. Šeku reku ..... pienāca tas mirklis, kad lācis atrada savu jauno saimnieci - Gunitu. Gunitas actiņas iemirdzējās, ieraugot savu dāvaniņu, viņa smējās balsī un man likās, ka viņa staro. Tapa arī kopīga bilde ar šodienas gaviļnieci. Esmu priecīga, ka šis lācis turpmāk priecēs tieši Gunitu.
 
    Visu ceļu, braucot mājās, te man bira prieka asaras, te smējos balsī, te atkal asaras, atceroties to, kā pagāja šodienas mirklis kopā šiem jauniešiem. Es zinu, ka gribu tur atkal atgriezties un pabūt ar viņiem, klausīties viņos, smieties kopā, vienkārši būt…..

    Liels paldies Kristīnei, kura man izrādīja šo ciematiņu, pastāstīja par jauniešu ikdienu. Paldies par to, ka viņa ir kopā ar šiem jauniešiem un velta savu laiku viņiem.
    Liels paldies Jānim, kurš iedomājās, ka man jāredz šī īpašā vieta, jāsatiekas ar šiem jauniešiem un jāizjūt caurstrāvojums, kas valda viņos un ciematiņā.

Caurstrāvota ar neviltotu patiesumu,
Līga Uzulniece
NSUS biedrības vadītāja
mana diena 370 km