Lieliski, ka bērni un jaunieši sapņo, to māk darīt un vēlas sev ikdienā un Ziemassvētkos mūsdienu jaunākās lietas/tehnoloģijas – planšetes, visādus braucamos, kuriem pat nezinu nosaukumus, viedtālruņus, pēdējos modeļus dažādu mūzikas atskaņotāju, utt.
    Te man jāsaka STOP!

    Sapņot ir forši, bet ik pa laikam jānolaižas uz zemes, stabili jānostājas un jāpadomā, vai kāds to var piepildīt un vai tas ir tas, kas šodien patiešām ir nepieciešams. Protams, ka šo pieprasījumu diktē reklāmas rullīši, kurus bērni un jaunieši redz TV, kā arī uz ielas redzamā sociālā nevienlīdzība bērnu un jauniešu vidū, un tajā ziņā šos sapņotājus nevar vainot, bet ir “bet”.

    Jau ceturto gadu NSUS biedrībā saņemu bērnu un jauniešu zīmējumus un vēstules Ziemassvētku vecītim un šogad bija “WOW”, vecītis šokā..... radās tāda sajūta, ka tiek prasītas pasaules dārgākās lietas, kas vien iedomājamas.

    Uz vienas lapas ir viena dārgā manta ar visiem kodiem, nosaukumiem, ražotāju, lai Ziemassvētku vecītis, nedod Dievs, kaut ko nesajauc. Gribu arī piebilst, ka šie zīmējumi top vecāku klātbūtnē un te nu man jautājums: “Vecāki, vai Jūs pastātiet un paskaidrojiet saviem bērniem, ka sapņot ir labi, bet tam visam jābūt kaut kādās samērības robežās, attiecībā pret iespējām?”

    Saņemot biedrībā šāda veida zīmējumus, šogad liku tos pārzīmēt un sūtīt par jaunu. Jā – PĀRZĪMĒT! Dīvaini, vaine? Vecītis taču tā nedara?

    Devu norādījumus, lai uz vienas lapas zīmējumā ir 10 dažādas mantas, no kurām vairumu var realizēt saprāta robežās. Teicu, ka citādi gribētājs var palikt bez dāvanas, jo neviens nevar atļauties sagādāt dāvanā planštes, mega braucamos, luksus klausāmos.

    Nav skaidrs, vai vecāki nerunā ar saviem bērniem, vai paši vēlas tādas pašas mantas un nesaprot, ka tas viss kādam maksās lielas naudas un beigu beigās netiks nekas?

    Varu pačukstēt, ka vairums no tiem, kuri piedalās NSUS biedrības Ziemassvētu projektā, paši ar saviem bērniem ir runājuši un atteikušies ģimenē pirkt dāvanas, lai piedalītos NSUS projektā un sagādātu dāvanas citiem bērniem. Zinu tādus stāstus personīgi un tas notiek jau ne pirmo gadu. Kāds atsakās par labu citiem ..... vai tas neliek aizdomāties?

    NSUS biedrības atbalstītāji bija neizpratnē arī iepriekšējos gadus, ka tiek publicēti zīmējumi un vēstules ar “WOW” dāvanām, kuras nepieciešams sagādāt. Centos runāt ar vēstuļu sūtītājiem un rakstītājiem, ka savas vēlmes vajadzētu piezemēt līdz realitātei.

    Jau vairākus gadus pēc kārtas dzirdu arī no saviem sadarbības partneriem, ka ir citas labdarības akcijas (nesaukšu vārdā), kurās arī nonāk bērnu vēstules ar kosmiskām vēlmēm un ziedotāji izvairās tajās piedalīties, jo nav samērības. Viņi saviem bērniem ģimenēs nevar ko tādu atļauties, kur nu citam.

    Tajā pat laikā ir bērni un jau pusaudži, kuri raksta, ka viņiem neko nevajag, bet mazākajiem brāļiem un māsām vēlas vienkāršas lietas, lai radītu prieku. Viņi nedomā par sevi bet gan par otru un tas priecē.

    Domāju, ka vecākiem ļoti jāaizdomājas un jāmāca savi bērni sapņot tā, lai to arī var iegūt, kā kāroto mantu un, ka ir lietas, līdz kurām vēl jāaug, jāpagaida un jānopelna. Tas pats jāiemāca arī bērniem bērnu namos. Jāmāca un jāstāsta, kas no kā rodas, kas ir jānopelna, kam ir vērtība un kam nav.

    Ņemiet vērā – lai kāds iegūtu luksus dāvanu, kāds cits bērns savā ģimenē vai visa viņa ģimene no savām dāvanām atsakās par labu citam!

    Kā arī saņemot dāvanu, iespējams ne tādu, kā cerēts – nesarauciet degunus nepatikā, bet pasakieties tiem, kas Jums to dāvinājuši no sirds!

    Paldies visiem Labajiem Rūķiem, kuri piedalījās NSUS biedrības projektā Ziemassvētu vecīša darbnīca un arī attiecās no davanām savā ģimenē par labu citam! No sirds paldies!

    Šo visu ļoti labi zina šī gada NSUS biedrības koordinatori, kuri pieteica trūcīgās un maznodrošinātās ģimenes projektam un neļaus man samelot. Tāda tā realitāte!

Līga Uzulniece
NSUS biedrības vadītāja