ziedo

    Es bieži vien saņemu jautājumus no mantu ziedotājiem: Vai manas ziedotās mantas trūcīgais izmantos pats? Vai viņš nepārdos? Utt.
    Mana atbilde: NEZINU UN NEVARU APGALVOT!

    Kad saņemu zvanus, vēstules no ziedotājiem un man saka: es vēlos ziedot to un šo, bet negribu likt sludinājumu, jo tad var pieteikties tie, kuriem nemaz nevajag, kuri pēčāk var pārdot, kuri nemaz nav trūcīgi, utt. Varbūt es zinot kādu, kuram šīs mantas patiešām nepieciešamas un tas cilvēks palīdzību novērtēs.

    Es ļoti labi saprotu šos jautājumus un gribu jautāt pretjautājumu: kāpēc Jūs paši nesameklējiet tos trūcīgos, pateicīgos, godīgos un nenododiet savu ziedojumu viņiem personīgi? Neziniet kā? Grūti? Baidāties kļūdīties un tikt piekrāpts? Nav laika? (nav domāts, kā pārmetums Jums)
    Ziniet, kāpēc tā? Tāpēc, ka Jūs, tāpat, kā es, nevarat dot nekādas garantijas par citiem ….. par tiem, pie kuriem nonāk ziedojums. Mēs varam no sirds gribēt kādam palīdzēt un tajā pat laikā domājam, ka tas otrs arī ir tāds pats, kā mēs un novērtēs devumu un izmantos to…… bet tad izrādās, ka tomēr tā nav.
    Un vēl būtiska lieta, ticiet man, nevienam nav uz rokas gatavu sarakstu ar godīgiem, pateicīgiem, trūcīgiem cilvēkiem un ģimenēm, kuri stāv rindā un gatavi pieņemt ziedojumu. Tāda informācija ienāk pa vairākiem ceļiem – caur sociālo dienestu, kaimiņš pateica, pats ieraudzīju, bāriņtiesa pateica ……. Neviens tādus sarakstus ikdienā neuztur un viņi ir ļoti mainīgi.

    Es sadarbojos ar sociālajiem dienestiem, pašvaldībām, bāriņtiesu un katru reizi, kad pieprasu jaunāko informāciju, vajadzīgs laiks, lai to sagatavotu un es saņemtu. Kā arī teikšu godīgi, ka patiesi trūcīgie cilvēki, kuriem ir lepnuma un pašcieņas sajūta, nemaz nereģistrējas trūcīgā statusam, bet cīnās, kā māk un kā var…..
    Tieši tādi cilvēki man ir svarīgi, lai palīdzētu, nevis sausa statusa ieguvēji, kuriem dabā ir cita aina. Un es labi zinu, par ko runāju, jo ir tādi gadījumi pietiekami daudz, kur statuss un statusa pēc.

    Par šādiem cilvēkiem un ģimenēm patiesību zina tikai tie, kas dzīvo blakus – kaimiņi, radi, draugi, paziņas, bet nu noteikti ne dienesti. Tāpēc bieži vien rakstu, prasu, lai paskatieties apkārt un patiešām paziņojiet par tādiem cilvēkiem, kuri dzīvo Jums blakus un kuriem patiešām vajag palīdzību. Un ziniet cik daudz man ienāk patiesa informācija pēc šāda lūguma = klusums! Tad man liekas, ka visiem viss ir oki doki. Jeb vienkārši mēs nepamanām, kas mums notiek degungalā, savas steigas vai aizņemtības pēc.

    Man reiz bija nepieciešama informācija par bērniem un pieaugušajiem ar invaliditāti, kuriem gribēju uzorganizēt pasākumu (nesaukšu novadu), un ziniet kāda bija atbilde no sociālā dienesta: mums nav tādu datu. Šie cilvēki “nekladzina” uz visiem stūriem, ka viņiem ir invaliditāte, ka nepieciešama palīdzība, šie cilvēki klusiņām dzīvo savu dzīvi un tiek galā, kā māk. Secinājums – pasākuma nebija, jo nebija informācijas par šiem cilvēkiem.

    Tas, ka Jūs redzat, ka FB ir kaudze ar sludinājumiem dažādās labdarības lapās par cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība, tad šo info ir iedevuši kādi kaimiņi, paziņas, radi vai kāds čakls un patiesi atbildīgs sociālais dienests. Tā nav ikdiena visās biedrībās!

    Arī man iezvanās telefons, kur dzirdu palīgā saucienu no paša palīgāsaucēja, tad šo informāciju pārbaudu caur dienestiem un tad daru, ko varu. Un arī te ir “bet”.

    Man bija situācija, kad pieteicās kāds, kuram nepieciešama palīdzība. Pārbaudīju visu info caur sociālo dienestu un metos palīgā. Kad palīdzība tika sniegta un pagāja kāds laiciņš, biju uz kādu tikšanos un tur satiktie cilvēki man izstāstīja brīnumlietas par iepriekš minēto palīgā saucēju. No tā secināju, ka sociālajiem dienestiem ir viena informācija, kuru sniedz man, bet kaimiņiem ir cita – patiesā informācija. Un te jautājums – kam ticēt? Kam jautāt? Kur patiesība?

    Ko ar to visu gribu pateikt, ka mēs varam ticēt tikai sev, ticēt tam, ka nodosim ziedojumu patiesajās rokās, ka to novērtēs, nepārdos, izmantos. Bet mēs nevaram šādu apliecinājumu prasīt biedrībām, kā to prasa man. Es arī saņemot ziedojumu, ticu ka nodošu tālāk pārbaudītiem cilvēkiem un visi būs priecīgi, bet ……… garantiju nav un nekad nebūs. Iespējams būs arī veiksmes stāsti, ja patiešām cilvēkiem to vajadzēja un mūsu ziedojums viņiem palīdzēja.

    Tāpēc, ja nevariet paši atrast palīgā saucēju, esat gatavi nodot mantas biedrībai vai kādam citam, kurš savukārt mēģinās atrast palīgā saucēju, tad Jums ir jāpieņem fakts, ka Jūs jau esat izdarījis labo darbiņu no sirds bet tālāk viss atkarīgs no palīgā saucēja godaprāta un neviens nekādas garantijas Jums dot nekad nevarēs.

    Pirms izlemiet ziedot savas mantas biedrībām vai pa tiešo, padomājiet, ka garantija ir tikai tā, ka Jūs vēlaties palīdzēt …… tālāk strādā godaprāts un pateicība….. un, ja tā nenotiek, kad Jums nav ko pārmest nedz sev nedz biedrībai ……. Cilvēki ir dažādi un garantijas nekad nebūs!

    Būs cilvēki, kuri izlasot šo rakstu, zinās stāstīt ko līdzīgu, jo pieredzējuši vilšanos, būs arī tādi, kuri iespējams tāpat neko nesapratīs no šīm visām ziedošanas, meklēšanas, pateicības un nepateicības lietām....un tas ari tikai un vienīgi normāli, esam taču tik dažādi!

    Turpiniet palīdzēt un Jūsu labais darbiņš nāks Jums atpakaļ, neskatoties uz to, kas un kā notika tālāk……

Līga Uzulniece
NSUS biedrības vadītāja

Komentāri (0)

Par šo rakstu vēl nav komentāru

Atstājiet savu komentāru

Komentējiet, kā viesis. Reģistrējaties vai ienāciet savā kontā.
Attachments (0 / 3)
Share Your Location